Jāzeps Vītols (1863 - 1948) - latviešu mūzikas patriarhs un leģenda; liela spilgta personība, kas vairāk nekā pusi gadsimta bijusi latviešu skaņumākslas centrālā figūra: komponists, pedagogs, kritiķis, sabiedrisks darbinieks, kura vārdam likuma svars. Ilgus, ilgus, vairāk nekā 30 gadus būdams Pēterburgas konservatorijas profesors, J. Vītols auklēja ieceri par Latvijas mūzikas augstskolu. Tā, 1920. gadā atklātā Latvijas konservatorija, tagad Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija, kas svēti glabā sava patrona devumu un principus. J. Vītola dzīve un jaunrade daudz tiešāk nekā viņa priekštečiem saskārās ar pasaules mūzikas tā laika jaunajām vēsmām. Ar daudziem ievērojamiem mūziķiem (N. Rimskis-Korsakovs, A. Glazunovs, A. Ļadovs, I. Stravinskis, S. Prokofjevs, V. d'Endī, K. Šimanovskis, E. Melartins) J. Vītola dzīves ceļš krustojies gluži praktiski, pats viņš bijis dažādu starptautisku organizāciju un pasākumu dalībnieks.

Uzticība savam talantam un savai tautai - paši spēcīgākie balsti visam J. Vītola radošajam mūžam. Tie klāt ir visur: no nelielas kora dziesmas līdz simfoniskai partitūrai, no draudzīgas sarunas kolēģu vidū līdz Latvijas pārstāvēšanai nozīmīgās starptautiskās norisēs. Un tomēr pašā centrā, pašā kodolā - jaunrade. J. Vītola mūzika ir skaidra, dziļa, cilvēciska, tajā atspoguļojas tieksme pēc harmonijas, rimtas, bagātas personības dzīves gudrs skatījums uz cilvēku un pasauli.

Šī jaunrade dzīvo tautā gan ikdienā, gan svētkos. Vēl vairāk - pēc neatkarības atgūšanas Latvijā arī J. Vītola māksla tiecas atkal ieiet plašākā apritē: starptautisku auditoriju komponista jaunrades mantojumam piesaista J. Vītola starptautiskie konkursi pianistiem un vokālistiem. Un tam ir spilgts pamats, jo J. Vītola mūzika nav muzejiska vērtība, bet patiesa, dzīva māksla arī tagad, 21. gadsimta sākumā.

Prof., Dr. hab. art. J. Torgāns