Jāzeps Vītols un kordziesma :: Jazeps Vitols International Choral Conductors Competition ::

Divējas darbības jomas saista latviešu mūzikas klasiķi, Latvijas Konservatorijas dibinātāju un pirmo rektoru (šajā amatā no 1919. līdz 1944. gadam) Jāzepu Vītolu (1863–1948) ar kordziesmu. Vienā profesoru redzam kā komponistu, kordziesmu radītāju, bet otrā – kā diriģentu, dziesmu iestudētāju un interpretu. No šodienas skatapunkta raugoties, varētu likties, ka kompozīciju piepildītais svaru kauss ir daudz smagāks, nozīmīgāks. Jo tajā taču vairāk nekā simts kora oriģināldziesmu, ap simtu latviešu tautasdziesmu sabalsojumu, vēl kantātes un citi vokāli instrumentālie darbi, korāļi, dažādi aranžējumi korim. Turklāt oriģināldziesmu starpā vesela virkne tādu, bez kurām latviešu klasiskās kordziesmas pūrs šodien vispār nav iedomājams!

Tomēr vēstures liecībās uzmanīgāk ielasoties, nonākam pie atziņas, ka bez otrajā svaru kausā liktās kordiriģenta praktiskās pieredzes nez vai tas pirmais būtu tik pilns un kvalitatīvs. Jo izrādās, ka kora pazīšanu „no iekšpuses” Vītols ir krājis visā Pēterburgas laikā, kur studējot, tad strādājot par Pēterburgas Konservatorijas pedagogu, vēlāk profesoru (no 1901. gada) kopumā aizvadījis 38 gadus.

Pirmo praktisko kormeistara pieredzi Vītols ieguvis jau pāris gadus pēc konservatorijas beigšanas – pulcējot ap sevi un vadot latviešu vīru dubultkvartetu. Mēģinājumi notikuši Vītola dzīvoklī: „pusloks, pa vienai nošu lapiņai uz katru dziedātāju šķiru; garākie – ar sveci rokās, jo apgaismošana visai trūcīga. Ar aizrautību dziedājām Cimzes, Jurjāna tautasdziesmas..”[1] Tam sekoja 14 gadu (!) ilgs darbs ar Pēterpils Latviešu labdarības biedrības kori, tā aktīva līdzdalība dažādos latviešu sarīkojumos, daudzu – tostarp arī gandrīz visu savu – dziesmu iestudējumi. Bija Vītolam arī īslaicīga, taču cildinošām atsauksmēm vainagota sadarbība ar Pēterburgas vācu dziedāšanas biedrības St.Petersburger Liedertafel vīru kori. Un tad – kordiriģenta darbības auglīgākā desmitgade profesora mūžā, vadot Pēterpils Dziedāšanas biedrības jaukto kori (1908–1918). „Koris strauji pieauga kā kvantitatīvi, tā arī kvalitatīvi; biedrības „ceturtdienas” drīzi iemantoja centra nozīmi latviešu sabiedriskajos centienos.”[2] Šajā korī uzņēma dziedātājus ar stingru izlasi, „katra jauniestājušās dziedātāja muzikālo dzirdi un balss materiālu rūpīgi pārbaudīja pats profesors.”[3] Koristu rindās bija arī gandrīz visi toreizējie Pēterpils konservatorijas studenti – komponisti, diriģenti, vokālisti, instrumentālisti. Katru sezonu notika divi reprezentācijas koncerti, pēdējos gados pat Konservatorijas zālē, un „tiem bija izcila vieta starp turienes latvju sarīkojumiem”[4]

Pēterburgas Dziedāšanas biedrības koris sekmīgi piedalās Piekto dziesmu svētku „koru karos” (1910), līdz ar diviem citiem ierindojoties pirmajā vietā jaukto koru grupā. Turklāt šajos svētkos Vītols kā virsdiriģents uzstājas visos trijos lielajos koncertos. Kopkora garīgajā koncertā profesors diriģē Dž.P.Palestrīnas, G.F.Hendeļa, L.van Bēthovena un divas savas dziesmas (Tu, kas mīti debesīs un Dieva lūgums), laicīgajā koncertā – Jurjānu Andreja Pūt, vējiņi, divas savas apdares un trīs oriģināldziesmas (tostarp, Mana tēvija vīru korim un Gaismas pili), bet vokāli instrumentālās mūzikas koncertā – simfonisko tēlojumu Līgo, kantāti Dziesma un Beverīnas dziedoņa vokāli instrumentālo versiju.

Arī vēlākajos gados pa laikam Meistars redzams kopkora priekšā – atsevišķos koncertos, Gaujienas dziesmu dienās, lielajos dziesmu svētkos savu Gaismas pili vadot, tomēr vairs ne regulāri. 30. gadu otrajā pusē rakstītajās „Manas dzīves atmiņās” pieticīgi atzīst, ka pats sevi par profesionālu diriģentu neuzskata. Par sevi pavīpsnādams pat atceras, cik studiju gados laimīgs bijis, kad audzēkņu orķestra vadītājs, toreizējais konservatorijas rektors Karls Davidovs „smiedamies mani atsvabināja no dullā taktszižļa un, atestēdams manu galīgu nederību, pats stājās manā vietā. Biju prātīgs diezgan, lai arī vēlāk nekārotu pēc diriģenta lauriem..”[5] Nekāroja, tomēr pelnīti tos saņēma. Un galvenais, ieguva nepārvērtējamu pieredzi kormūzikas komponista darbam.

Attiecībā uz kordziesmu vārda pilnā nozīmē var teikt, ka tā līdzgājusi visam Vītola radošajam mūžam: divas pirmās sacerētas kā studiju uzdevumi, mācoties Nikolaja Rimska-Korsakova Kompozīcijas klasē, bet pēdējā dziesma – Roberta Zuikas vadītajam vīru korim veltītais Kalējs – diriģentam nodota profesora mūža pēdējā dienā. Vēl zīmīgi, ka pat divās agrīnajās dziesmās – Bērzs tīrelī un Lūgšana – saklausāmas daudzas no tām zīmēm, pēc kurām pazīstam Vītola brieduma gadu rokrakstu: tam raksturīgo harmonisko tīrību, tembrālo krāsainību, apskaužami lokano balssvirzi, skaidri iezīmēto un tomēr konkrētajai dziesmai tik piekļāvīgo formas risinājumu. Turklāt šīs nemainīgās kvalitātes saklausāmas visās mūsu koru īpaši iemīļotās, žanru un satura ziņā dažādās dziesmās: gan balādiskās (Beverīnas dziedonis, Dievozolu trijotne, Gaismas pils u.c.) un dramatiskās (Karaļmeita, Atmaksas diena u.c.), gan liriskās (Diena aust, Saules svētki, Mežezers u.c.) un tautiskās (Rudens, Rīgā pirku sirmu zirgu u.c.). Tās veido koru daudz dziedāto „zelta repertuāru”, jo mūzikas valodas ziņā ir relatīvi vienkāršākas.

Taču laikam ejot, mainās gan paša komponista prasības pret kordziesmu, gan arī spēcīgāko koru varēšanas līmeni. Var nopūsties reizē ar Vītolu, kurš 1933. gadā rakstīja: „..esmu ar Blaumaņa Čigāniem, ar Dzīvīti, galu galā ar savu kora dziesmu chef d’oeuvre – Zaulu – pats sevi no izpildāmo autoru rindas, Bārdas balādiskā valodā runājot, ārā izkomponējis.”[6] Bet var arī šo bieži citēto Vītola atziņu interpretēt savādāk: ar šīm „grūtajām dziesmām” Vītols sevi ir „iekomponējis iekšā” tajā latviešu kordziesmas attīstības straumē, kas raženus augļus ir nesusi 20. gadsimta pēdējā ceturksnī un turpinās arī mūsdienās. Proti, tajā latviešu korliteratūras zarā, kurš kori redz kā tehniski suverēnu, visu varošu, izteiksmes līdzekļos neierobežoti daudzkrāsainu instrumentu. Tiesa, šīs kompozīcijas nav pa spēkam ikkatram amatieru korim. Un tomēr, arvien biežāk jaunie diriģenti tiecas tvert, un saprast, un iestudēt tieši Jāzepa Vītola „grūtās dziesmas”. Ir vērts to darīt! Jo drošajiem un neatlaidīgajiem tad paveras apbrīnojama pasaule. Atklājas sava veida „paraugdemonstrējumi” kā individuālo un izsmalcināto sabalansēt ar Vītola konsekvento nostāju: jā, komponistam ir tiesības runāt jebkādā valodā, taču nekad un neviens nedrīkst atteikties no muzikālās loģikas respektēšanas! Un šie Meistara vārdi vienlīdz attiecināmi gan uz kompozīcijas, gan arī uz interpretācijas mākslu.

Lai šo vēlējumu īstenotu, ir vajadzīgi talantīgi, gudri un čakli diriģenti. Tādus ieraudzīt un viņu izaugsmi sekmēt – tas ir Jāzepa Vītola starptautiskā kordiriģentu konkursa galvenais uzdevums.

 

JVLMA Muzikoloģijas katedras profesore,

Dr.art. Ilma Grauzdiņa